Apraksts
Pēc vēstures avotiem zināms, ka jau 18. gadsimtā Antaliepte bija koka ūdensdzirnavas – 1754. gadā šeit strādāja dzirnavnieks Kristijons Hops. 1782. gadā veco dzirnavu vietā tika uzceltas jaunas, arī koka ūdensdzirnavas, kuras Balču muižas kungi Strutinski iznomāja dažādām personām. 1855. gadā ar Vasaknu muižas īpašnieka grāfa Jona Tiškeviča pūlēm iepriekšējo dzirnavu vietā tika uzcelta pašreizējā tēstu akmeņu ūdensdzirnavu ēka, kas izceļas ar romantismam un tautas arhitektūrai raksturīgiem elementiem. Dzirnavas cēla vietējie meistari – zemnieki mūrnieki, bet būvniecības datumu apliecina virs rietumu fasādes durvīm iemūrēts akmens ar iekaltu uzrakstu „R.1855 H.J.T.”, kas norāda cēlāju un uzcelšanas gadu. 1914. gadā grāfiene Elžbieta Marija Tiškevičūte-Pliaterene Antalieptes ūdensdzirnavas kopā ar visu Vasaknu muižu pārdeva muižniecei Vandai Grabovskai-Modzelevskai, taču tajā pašā gadā sākās Pirmais pasaules karš. Kauju laikā dzirnavās trāpīja artilērijas lādiņš, un tās nodega. 1918. gadā dzirnavu drupas iegādājās utenietis Antans Katins, kurš tās atjaunoja un modernizēja – atjaunotajās dzirnavās viņš ierīkoja ģeneratoru, kas antalieptiešus apgādāja ar elektroenerģiju. Pēc Lietuvas okupācijas 1940. gadā padomju vara dzirnavas nacionalizēja, taču tās turpināja darboties līdz pat 1966. gadam, kad tika pamestas, aizsprosts nojaukts un kanāls aizbērts. 1990. gadā pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas dzirnavas tika atdotas A. Katina meitai Leonilei Katinaitei, kura tās nodeva radiniekiem – Jūratei un Jonam Puņiem. 2005. gadā ar Puņu ģimenes gādību tika restaurēta dzirnavu ēka, atrakts kanāls un sakārtota apkārtne. Ja vēlaties apmeklēt dzirnavas, par vizīti vienojieties iepriekš.
