Apraksts
Lūžu mežā, Šavašas upes paugurainajā ielejā atrodas unikāls arheoloģiskais komplekss, ko veido vairāk nekā divus tūkstošus gadu vecs pilskalns, VIII–XII gadsimtā datēts sēļu kapu lauks, kā arī cilindriskas formas akmens ar iedobi. Šī, iespējams, ir vienīgā šāda vieta reģionā, kur senā svētvietu kompleksa ir palicis neskarts no cilvēka saimnieciskās darbības. Šodien Lietuvā un Latvijā ir zināmi vairāk nekā 70 apstrādāti, cilindriskas formas akmeņi, kuru virspusē ir izkalti plakandibena trauki. Lielākā daļa šāda veida akmeņu atrodas Ziemeļrietumu Lietuvā un Latvijā, proti, Latvijas Kuršē, nedaudz mazāk – Austrumu Lietuvā un Latgalē, bet tikai daži akmeņi – Viduslietuvā. Kā norāda prof. dr. Vykintas Vaitkevičius, tieši šāda veida akmeņi ir raksturīgi Kuršu teritorijai, un Lietuvā tie parādījās aptuveni no XIII gadsimta vidus, kopā ar kuršu kopienām, kas bija bēgušas no Kalavijuočių (vēlāk – Livonijas) ordeņa agresijas. Apmēram 250 m uz ziemeļiem no rituālā akmens atradās liela Kaniūku muiža, kas tika dibināta XVII gadsimtā, tajā vietā, kur kādreiz atradās Kaniūku ciems, un pats ciema nosaukums norādīja uz XIII–XVI gadsimtā šeit esošo zirgu audzētavu, citiem vārdiem sakot – vienu no Lietuvas valdnieka zirgu audzētavām. Šādās vietās pulcējās valdnieka ļaudis, zemnieki, un, kā norāda prof. dr. Vykintas Vaitkevičs, tieši ar valdnieku saistītajās teritorijās bija atļauts apmesties uz dzīvi no Zobena ordeņa aizbēgušajām kuršu kopienām, kas šeit atnesa arī savus ieražus un ticību, par kuras apliecināšanu šeit neviens netika vajāts. Ir svarīgi atzīmēt, ka pretēji sabiedrībā joprojām izplatītajam uzskatam nav nekādu datu, kas ļautu apgalvot, ka svēto uguni varēja kurināt uz rituālajiem akmeņiem, lai kāda veida tie arī būtu. Galu galā uguns stipri bojā akmeņus, un tie sāk drupināties, bet ziemā, ūdenim un ledum iesūcoties, šīs plaisas tikai palielinās. Arheoloģisko pētījumu dati liecina, ka ugunskuri dega netālu ierīkotās ugunskura vietās, bet pats ieliekts akmens bija paredzēts rituāliem – iespējams, rituālos vai ārstnieciskos nolūkos tika izmantots lietus ūdens, kas dabīgi uzkrājās šajā ieliektajā akmenī. Objekts ir pielāgots apmeklētājiem; līdz Lūžu akmenim var nokļūt, ejot pa Sēļu svēto ceļu – gājēju taku, kas savieno baltu svētās vietas. Marius Semaškas un prof. Vykintas Vaitkevičius fotogrāfijas
